Galvas traumas

Smadzeņu satricinājums (concussion)
Satricinājums ir saistīts ar pārejošiem neiroloģiskiem traucējumiem, kas parādās pēc traumas. Satricinājums var gadīties jebkurā vecumā, un parasti ir saistīts ar pārejošu samaņas zudumu un īslaicīgu amnēziju un atmiņas zudumu par momentiem tieši pirms traumas. Pacienti ar smadzeņu satricinājumu parasti ātri atlabst. Tomēr ir pacienti, kuru atveseļošanās ilgst vairākus mēnešus. Pacientiem var parādīties miega traucējumi, uzbudinātība un grūtības koncentrējoties. Viņi var sūdzēties arī par galvassāpēm. Šī simptomu grupa ir pazīstama kā pēc smadzeņu traumas (post-concusive) sindroms un var ieilgt līdz pat 12 nedēļām pēc galvas traumas.

Epidurāla hematoma.
Epidurālas hematomas ir asins receklis, kas attīstās galvaskausa iekšienē starp kaulu un cieto smadzeņu apvalku (dura mater).

Epidurālas hematomas parasti rodas pēc traumas un bieži vien ir saistītas ar galvaskausa lūzumu. Epidurālajām hematomām ir mazākas iespējas būt saistītām ar smagu smadzeņu traumu nekā subdurālām hematomām. Epidurālas hematomas bieži rodas, kad blakus lūzumam atrodas meningeālā artērija. Artērijas bojājuma rezultātā tiek strauji aizpildīta telpa starp galvaskausu un cieto apvalku. Hematoma var radīt ievērojamu spiedienu uz galvas smadzenēm un līdz ar to radīt draudus dzīvībai. Epidurālās posttraumatiskās hematomas sastopamas jebkurā vecuma grupā. Diagnozi apstiprina ar DT. Ārstēšana – hematomas neatliekamā ķirurģiska evakuācija.

Subdurāla hematoma.
Subdurālā hematoma ir asins receklis, kas attīstās galvaskausā starp smadzeņu cieto apvalku un smadzenēm.
Subdurālās hematoma parasti attīstās pēc nopietnas smadzeņu traumas un bieži ir saistītas ar nozīmīgu neiroloģisku deficītu. Subdurālā hematoma visbiežāk attīstās dēļ tam, ka starp smadzeņu virsmu cieto apvalku pārrāvuma rodas vēnu tilts. Akūtas subdurālās hematomas var attīstīties jebkurā vecumā. Subakūtas un hroniskas subdurālās hematomas attīstās pakāpeniskāk, izstieptākā laika periodā (~ no 2 nedēļām līdz 2 mēnešiem). Bieži šajās hematomās asinis recekļi var būt daļēji vai pilnīgi sašķidrināti. Šādas hematomas parasti novēro pacientiem, kas vecāki par 65 gadiem. Tomēr tās var attīstīties arī gados jaunākiem pacientiem, kuri saņem antikoagulantu medikamentus. Jebkurš pacients ar subdurālu hematomu var ieslīgt komā, kas var izrādīties drauds dzīvībai. Subakūtā un hroniskā subdurālā hematoma sākumā var izpausties ar vienkāršām galvassāpēm vai vieglu apjukumu.

Diagnoze šiem bojājumiem pēc DT; ārstēšana ietver neatliekamu ķirurģiju.

Galvaskausa lūzums
Galvaskausa lūzumi var rasties pacientiem jebkurā vecumā un pie dažādu veidu traumām, ieskaitot mehānisko transportlīdzekļu negadījumus, kritienus un uzbrukumus. Lūzumus iedala galvaskausa velves lūzumos un galvaskausa pamatnes lūzumos, kas saistīti apakšējo galvaskausa daļu blakus nerviem. Galvaskausa lūzumus iedala slēgtajos un atklātajos lūzumos.
Slēgtie lūzumi ir bez galvas brūces, un tiem nav savienojuma ar intrakraniālo telpu. Atklāto lūzumu gadījumos galvaskausa brūce var būt ar ādas brūci virs lūzuma vai bez tās ( pamatnes lūzums), kad intrakraniālā telpa nav noslēgta. Galvaskausa lūzumus var diagnosticēt ar rentgenogrāfiju vai datortomogrāfijā (DT). Slēgtos lineāros galvaskausa lūzumus var dziedēt bez ķirurģiskās iejaukšanās. Stipras depresijas galvaskausa lūzumu un atklātu galvaskausa lūzumu gadījumos (izņemot pamatnes lūzumus) nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.

Galvaskausa pamatnes lūzums
Galvaskausa pamatnes lūzumi ir galvaskausa lūzumu īpaša apakšgrupa. Tie rodas traumas rezultātā, kas bojā galvaskausa bedres apakšējo daļu pie auss kanāla vai deguna ejas.

Priekšējie galvaskausa bedres lūzumi var būt saistīti ar ožas nervu bojājumu (zaudē smaržu uztveri). Galvaskausa vidējās bedres lūzumu dēļ var būt dzirdes un līdzsvara nerva, kā arī sejas nerva bojājums( nervi iziet auss kanālā). Šo nervu bojājums izraisa dzirdes un līdzsvara zudumu, vai sejas muskuļu vājumu. Šie galvaskausa lūzumi var saplēst gļotādu (Dura mater reizē ar lūzumu, kas noved pie cerebrospinālā šķidruma (CSF) noplūdes ausī ( otorhea) vai degunā ( rinorhea). Ja caur bojājumu noplūst asinis, tad aiz auss vai ap acīm parādās hematoma. DT palīdz diagnozei. Šie lūzumi parasti sadzīst bez ķirurģiskas iejaukšanās. Dažos gadījumos CSF noplūdes ausī vai degunā prasa ķirurģisko iejaukšanos, lai salabotu cieto apvalku, jo pastāv draudi infekcijas iekļūšanai (meningītam).

Intracerebrāla asiņošana
Intracerebrālā (intraparenhimāla) asiņošana ir asins receklis, kas attīstās smadzeņu vielā. Tā var rasties pēc traumas un izpausties kā asins receklis smadzenēs vai smadzeņu sasitums(kontūzija).

Traumatiska intraparenhimāla asiņošana var parādīties jebkurā vecumā, un ir bieži sastopama apakšējās priekšējās smadzeņu daļās. Intraparenhimāla asiņošana var attīstīties arī spontāni. Šādi asins izplūdumi parasti ir asinsvadu plīsuma rezultāts arteriālās hipertensijas dēļ. Citi iemesli spontānai asiņošanai ir arteriovenozas malformācijas, audzēji, kas rodas antikoagulantu lietošanas dēļ. Intraparenhimālu asiņošanu bieži apzīmē kā insultu – ar akūtu neiroloģisku deficītu (vienas puses paralīze, samaņas traucējums). Šie bojājumi var sākumā izpausties ar stiprām galvassāpēm vai ar krampjiem. Smagos gadījumos pacients var iekrist tieši komā.
Asins izplūdumus parasti diagnosticē ar DT. Daudzos gadījumos spontānu intraparenhimālu saasiņojumu gadījumos veic galvas asinsvadu izmeklēšanu (angiogrāfiju), lai novērtētu iespējamo citu patoloģiju klātbūtni. (AVM, aneirismas, audzēji uc). Nereti šie saasiņojumi ir ķirurģiski jāevakuē, veicot operāciju.