Muguras lejasdaļas sāpes varētu saukt par “ikviena problēmu”, tā kā tās moka kādā dzīves posmā līdz pat 80% pieaugušo. Šīs sāpes ir otrais vadošais iemesls vizītēm pie ārsta, trešais vadošais iemesls ķirurģiskām manipulācijām un piektais vadošais iemesls hospitalizācijai.
Apmēram 60% gadījumu spontāna uzlabošanās notiek vienas nedēļas laikā, 90% – sešu nedēļu un 95% – trīs mēnešu laikā.
DIAGNOZES NOTEIKŠANA
Muguras lejas daļas sāpes var būt dažādu faktoru izraisītas, daži no tiem ir acīmredzami, bet lielākā daļa slēpti. Galvenokārt tie ir mehāniskie cēloņi, saistīti ar muskuļu, cīpslu, saišu, dziļo fasciju vai kaulu bojājumiem.
Šādus muguras sāpju īstenos cēloņus var būt grūti noteikt tieši, jo precīzas diagnozes bieži vien ir neiespējamas. Tomēr, tā kā sāpes, ko rada katrs no šiem faktoriem, tiek ārstētas līdzīgi pat akūtajā fāzē, un parasti pāris nedēļu laikā samazinās, noteikt precīzu diagnozi parasti nav nepieciešams.
POTENCIĀLAS MEDICĪNISKAS PROBLĒMAS
Ir divi potenciāli nopietni medicīniski stāvokļi kombinācijā ar muguras sāpēm, kad obligāti jānosaka cēlonis un neatliekami jāārstē:
- abdominālā aortas aneirisma un conus medullaris/ cauda equina sindroms. Šo gadījumu klīniskās izpausmes ir pietiekami uzskatāmas, lai varētu uzstādīt relatīvi precīzu diagnozi.
Abdominālās aortas aneirismas izraisītās tipiskās muguras lejas daļas sāpes ir stabilas, dziļas un nomācošas. Aneirismas paplašinājums var būt pat tik liels, ka izraisa cirkulatoru kolapsu (asinsrites vājumu). Palpējot vēderu, iespējams konstatēt pulsējošu veidojumu. Ja ir aizdomas par abdominālās aortas aneirismu, ieteicams nekavējoties izmeklēt vēderu ar ultrasonogrāfiju(US), vai veikt datortomogrāfiu(DT) vai magnētisko rezonansi(MR). - Conus medullaris/ cauda equina sindromam saistībā ar muguras lejas daļas sāpēm ir raksturīgs vājums un nejutīgums abās kājās, kas mēdz būt sfinkteru disfunkcijas pavadīts (urīna un fekāliju nesatu-rēšana). Šajā gadījumā mugurkaula izmeklēšana ar DT vai MR jāveic nekavējoties.
Muguras lejas daļas sāpes vēža saslimšanu gadījumā anamnēzē arī ir pamats uztraukumam. Šiem pacientiem ir nepieciešama nekavējoša mērķtiecīga izmeklēšana (US, DT, MR), jo ir iespējams metastātisks process, un muguras sāpes var būt par tā vienīgo simptomu.
Ja pacientam ir bijusi muguras trauma, lai arī viegla, tā ir neapšaubāmi svarīga, jo tā var izraisīt iespējamo muguras sāpju sākumu. Pacientam muguras saslimšanu var veicināt arī smagu priekšmetu celšana, grūšana, vilkšana vai citas fiziskas aktivitātes nesenā pagātnē, kas varētu radīt pārslogojumu muguras lejasdaļai, pat ja tas nav saistīts ar tūlītējām sāpēm.
Muguras sāpes, kurām ir mehānisks cēlonis, parasti sākas akūti. Tās tipiski izpaužas ar pārtraukumiem un noslieci mazināties atpūšoties, kā arī saasināties darbojoties, vislielākajām sāpēm parādoties aktīvās dienas beigās. Muguras lejas daļas sāpes, kuras komplicējas ar izstarošanu uz kāju, izsauc nervu saknīšu kompresija, parasti ar starpskriemeļu diska trūci.
Ģimenes locekļu saslimšanas arī var būt būtiskas, piemēram, tās ir sero-negatīvas spondiloartopātijas, ieskaitot ankilējošu spondilītu, Reitera sindromu, psoriatisku artrītu un artrītu, saistītu ar zarnu iekaisumu (saistāmu ar HLA-B27 kompleksu). Ja ir aizdomas par osteoporotisku mugurkaula kompresijas lūzumu, jāiesaka kaula blīvuma mērījumi, jāveic DT vai MR. Muguras sāpju attīstībā neapšaubāmi svarīga ir pacienta nodarbošanās, kas varētu būt smaga fiziska slodze vai sēdošs darbs ar ilgstošu statisku pozu.
Smēķēšana un pārmērīga kafijas un alkohola lietošana ir saistāma ar osteoporozi, savukārt aptaukošanās, palielināts ķermeņa svars, kā arī smēķēšana palielina diska trūces riska iespējamību. Narkotiku injicēšana var būt par iemeslu HIV infekcijai un iespējamai imunodepresijai, ko pavada infekcijas un komplikācijas, kas var izraisīt muguras sāpes.
OBJEKTĪVĀS APSKATES REZULTĀTI
Vispārēja pacienta pārbaude pie ārsta var būt pietiekami informatīva. Apskatot ādu, var pamanīt psoriāzi, kas liek domāt par psoriātisku artrītu; mezglainās eritēmas izcilnīšus, kuri redzami pie sarkoidozes un zarnu iekaisuma slimības; izkaisītas sāpīgas vezīkulas, liecinošas par Herpes Zoster infekciju; petēhijas, ko izraisa trombocitopēnija multiplas mielomas vai kaula smadzeņu metastatiskā tumora gadījumā; hroniskās migrējošās eritēmas audu gredzenveida bojājumi pie Laima slimības.
Konjunktivīta klātbūtne var liecināt par ankilējošu spondilītu; irīts vai balanīts liecina par Reitera sindroma iespējamību.
KONSERVATĪVĀ ĀRSTĒŠANA
Muguras sāpju gadījumos ir noteikti konservatīvās terapijas principi, kuru mērķis ir maksimāli ātri atjaunot pacienta aktivitāti un izvairīties no ķirurģiskās iejaukšanās. Ja ir aizdomas par neatliekamām medicīniskām indikācijām, steigšus jāizdara nepieciešamie laboratoriskie izmeklējumi, ja nepieciešams, arī ķirurģiska iejaukšanās.
Ja nav aizdomu par neatliekamām medicīniskām indikācijām, tad jāizvērtē visas iespējamās saslimšanas, kas varētu izraisīt muguras sāpes, tai skaitā arī laboratorisko, asins plūsmas un radioloģiskos izmeklējumus. Ja nav nekā akūta, un muguras sāpes nav citu saslimšanu izraisītas, var uzsākt konservatīvo terapiju. Viena nedēļa gultas režīma dod uzlabojumu 60% pacientu ar rentgenoloģiski apstiprinātu diska trūci, tātad pat šai grupai ķirurģija nav nepieciešama neatliekami.
Akūtus muguras sāpju slimniekus nav vēlams ilgstoši piesaistīt pie gultas. Patiesībā, turpinot ierasti aktīvu dzīvesveidu, kas papildināms ar muguru mobilizējošiem vingrinājumiem, nepārsniedzot sāpju robežu, notiek ātrāka atveseļošanās.
KAD ATTEIKTIES NO ĶIRURĢISKĀS ĀRSTĒŠANAS
Ķirurģiskās iejaukšanās atlikšana līdz pat 2 – 3 mēnešiem jūtami neietekmē iznākumu. Tomēr vairums pacientu nespēj izturēt vairāk par 6 nedēļām piespiedu atpūtas, tātad periods no 4 līdz 6 nedēļām ir vispraktiskākā robeža konservatīvās terapijas mēģinājumam.
Ja konservatīvā terapija nedod vēlamo efektu, vispirms tiek piedāvātas minimāli invazīvās procedūras, kā epidurāla blokāde (Video), selektīva nervu saknīšu radikulolīze, radiofrekvences diska ablācija un citas.
Gadījumos, ja stipras sāpes un medikamentozā terapija neefektīva (10 dienu laikā), kā arī, ja līdz sestajai nedēļai uzlabošanās nav (sāpes mazinās, bet ievērojami pieaug ekstremitātes vai pēdas nespēks, novērojama muskuļu atrofija) jāveic radioloģiskā (spondilogrammas, DT. MR) un elektrofizioloģiskā izmeklēšana (EMG), un jāgriežas pie neiroķirurga. Ja pacienta sūdzības sakrīt ar viņa neiroloģisko stāvokli un DT vai MR ir saskatāma attiecīgā līmeņa diska trūce, tad ir ieteicama ķirurģiska iejaukšanās, jeb operācija. Operācija var nedot vēlamo rezultātu, ja tā ir izdarīta novēloti, respektīvi, ja jau pastāv iegurņa orgānu darbības nesaturēšana un/vai ir attīstījies stabils kājas/pēdas nespēks vai paralīze.
ĶIRURĢISKĀ ĀRSTĒŠANA
Starpskriemeļu diska trūces ķirurģiskajai ārstēšanai ir vairākas metodes, tomēr pēdējo gadu desmitā, kā „zelta standarts” sevi pierādījusi minimāli invazīva mikrodiskektomija. Operācija var tikt veikta spinālā vai vispārējā anestēzijā.
Operācijas gaitā, pielietojot mikroinstrumentus, mikrotehniku un mikroskopu, ar mazu griezienu mugurā pret attiecīgo starpskriemeļu spraugu tiek izņemts bojātais disks vai tā fragments un atbrīvota nerva saknīte, kura izraisa neiroloģisko simptomātiku. Pateicoties tam, operācija ir ļoti saudzējoša un tās gaitā netiek bojātas mugurkaula stabilizējošās struktūras, pacients tiek aktivizēts (celts kājās) jau 6-12 stundas pēc operācijas un atrodas stacionārā 1 -3 dienas. Pēc izrakstīšanās seko 2 – 3 mēnešu rehabilitācijas periods.